CILVĒKA DZĪVES CIKLI

Sun, 15 May 2011 02:55:00 GMT

Visuma attīstība dabā norisinās cikliski. Cilvēka -ar Visumu cieši sasaistītas mazas mikrodaļiņas, dzīve arī norisinās cikliski. Cikliskumu dabā labi var novērot dabā: dienas/nakts maiņā, saules/mēness mijā, gada laiku maiņā u.c. Tie ir dabas cikli. Tikpat ciklisks ir arī ikviena cilvēka mūžs. Katra dzīves cikla uzdevums ir vest cilvēku uz jaunas, augstāka līmeņa taisnes, kas viņam, kā personībai, paver jaunus attīstības ceļus, jaunus paaugstinātus līmeņus, rada jaunas iespējas. Mūsu dzīve atgādina ceļu. Jaunam cilvēkam tas šķiet bezgalīgs, taču, gadiem ejot, cilvēks sāk domāt par to, kas viņu sagaida priekšā un, ka viņa rīcībā nemaz vairs nav tik daudz laika atlicis. Kad dzīves ceļš sāk iet lejup, cilvēks, atskatoties atpakaļ, saprot, ka gadi ir aizskrējuši,un, ka daudz vairāk ir bijis iespējams savā dzīvē paveikt. Katrs dzīves attīstības cikls cilvēka dzīvē nobeidzas ar garīgu krīzi, kas paver iespējas nākošajam attīstības ciklam. Ja šī garīgā krīze ieilgst un netiek atrisināta, tad pievienojas slimības, kas visbiežāk pāriet hroniskā formā. Slimības var pastāvēt organismā neaktīvā veidā gadiem ilgi un gaidīt brīdi, kad tās varēs manifestēties. Cilvēka dzīves ceļu var sadalīt 7 gadu ciklos. Katram ciklam beidzoties, mēs pārdzīvojam neievērojamu veselības pasliktināšanos, kas ir rodas organisma paaugstinātas slodzes rezultātā un ir cieši saistīta ar tā intensīvu atjaunošanos. Slimību “aizmetņi” parādās tieši ciklu nobeiguma daļā. Šis pieņēmums sakrīt ar mūsdienu zinātnes atklājumiem, kas apgalvo, ka cilvēki mainās katrus 5-6 gadus. Ja cilvēks šajā spēku atplūda periodā sāk sevi “piebarot” ar medikamentiem, tad viņš riskē kļūt par atkarīgu no tām līdz sava mūža galam. Līdz 40 gadu vecumama cilvēks izmanto to dzīvības enerģiju, ko ir saņēmis no saviem vecākiem. Tuvojoties 42 gadu robežai, daļai cilvēku sākas veselības problēmas, kas parasti ir saistītas ar enerģijas plūsmas pa meridiāniem palēnināšanos un bloķēšanos. Labākā gadījumā parādās neliels nogurums, bet sliktākajā- uzplaukst, attīstās un hronizējas slimības, parādās ātra aizkaitināmība vai depresija. Atjaunot savu veselību cilvēki neprot, jo neprot harmonizēt savu dzīvi. Ķīniešu lielākā daļa ar šādām savas veselības problēmām nesastopas jo savlaicīgi un aktīvi veic slimību rašanās profilaksi-regulāri vingro, lieto augu preparātus, zaļo tēju, pareizi ēd, maz lieto alkoholu, meditē, uztur pareizas attiecības ar apkārtējo dabu u.t.t. Lielākā daļa no 42 gadu robežu pārkāpušajiem, saglabā savas dzīves garumā to uzvedību, ieradumus, pat sejas izteiksmi, ko ieguvuši līdz šī vecuma sasniegšanai.Lielāko cilvēku daļu uz priekšu virza pienākums: ģimene, darbs, karjēra, skola, suns, kaķis, mašīna u.c. Pienākums arī veido un nosaka konkrētā cilvēka attiecības ar apkārtējo vidi, dabu, citiem cilvēkiem. Šis pienākums liek cilvēkam, neatskatoties un nepadomājot, vilkt savu nastu uz priekšu. Tas veido arī jaunus ieradumus-labi, labi, sākot ar rītdienu, izpildīšu jūsu vingrojumus, bet šodien noskatīšos hokeja maču(vai teātra izrādi, koncertu), rīt noteikti sākšu ar svaigu galvu...bet no rīta ir nogurums un cilvēks, smagi nopūšoties un, sadudzis zem savas pienākumu nastas, atkal un atkal dodas izpildīt savus pienākumus. Atcerieties-jo vecāks ir cilvēks, jo vairāk ir jāpiestrādā pie harmonijas uzturēšanas un saglabāšanas. Zinātnieki bieži citē seno sufiju atklāto organisma harmonizācijas formulu: “Cilvēkam ir aktīvi jāstrādā tik dienas, cik viņam ir gadu”. Slimības līdzinās sliktiem ieradumiem-lai iegūtu baudas saldo garšu, mēs ar savām darbībām organismam nodaram pāri. Šādu baudu sejā var novērot arī ar hroniskām kaitēm sirgstošam slimniekam, kurš tikko ir saņēmis kārtējo zāļu tableti – tā ir labsajūtas vai nomierināšanās grimase. Zinātnieki sen, pēc cilmes šūnu rezervēm organismā, ir matemātiski aprēķinājuši, ka lielākajai daļai cilvēku ir atvēlēts 110-120 gadus garš mūžs, bet dažiem ir atvēlēts vēl garāks mūža garums. 112 gadi- tā ir tā dzīves garuma robeža, kas ir atvēlēta ikvienam no mum, taču nepareiza dzīves veida , sliktu ieradumu, negatīvas apkārtējās vides iedarbības dēļ to sasniedz tikai ļoti nedaudzi. Šos 112 gadus var sadalīt 4 lielos etapos pa 28 gadiem, ko, savukārt, var sadalīt sīkāk - četros 7 gadu ciklos. Par šiem cikliem vajadzētu zināt ikvienam cilvēkam, jo šīs zināšanas palīdz saglabāt optimālu katra cilvēka dzīves garumu un tām ir cieša saistība ar atveseļošanos. Pēc seno sufiju domām katram 7 gadu ciklam cilvēka dzīvē ir sava nozīme, tam ir sava misija, sākuma un beigu punkti. Tas atgādina ceļojumu no punkta A uz punktu B. Mērķa-galapunkta sasniegšanai ikvienam cilvēkam būtu jāzin šī ceļojuma īpatnības, prasības, sagatavotības līmenis. Dodoties ceļojumā pa lietainu apvidu, cilvēks taču ņem līdzi lietus necaurlaidīgu apģērbu, maiņas apģērbu un apavus, bet gatavojoties kāpt kalnos, viņš līdzi ņem pārtiku, siltu apģērbu un segu u.t.t. Līdzīgi ir arī ar organisma veselības saglabāšanu un dzīvības enerģijas harmonizāciju. Tātad 112 gadus var sadalīt 4 lielos etapos un 28 mazākos7 gadu ciklos. Ne visiem būs lemts iziet visus savas dzīves etapus no sākuma līdz galam, tas paliek Visuma ziņā. Tomēr katrs no mums var teorētiski iepazīties ar šiem etapiem un cikliem, lai būtu gatavs tos sagaidīt. Iepazīstot sevi, jūs iepazīstiet Augstāko!
Pirmo etapu senie sufiji ir nosaukuši par augšanas laiku. Tam ir atvēlēti pirmie 28 gadi. Šim periodam ir raksturīgs liels ūdens daudzums organisma audos. Ūdens ir nenoteiktības un mainības simbols.Tāds ir arī augošais organisms. Šo periodu izteikti raksturo pirmie 7 gadi pēc piedzimšanas-bērns ir nepastāvīgs, rotaļājoties bieži maina tematiku, ilgstoši nekam nepiesaistās. Rotaļas šajā vecumā kalpo pasaules izzināšanai. Bērnam formējas kauli, attīstās skelets, galvenās orgānu sistēmas, veidojas temperaments, veidojas runa. Ja šajā periodā bērnu pastiprināti aprūpē, viņa attīstība aizkavējas, viņš attīst�...

ĪSIE PEPTĪDI

Tue, 18 Jan 2011 02:31:22 GMT

Novecošana- tas ir dabīgs process, kad organisma šūnas pakāpeniski zaudē savu aktivitāti, palēninās bioķīmiskie procesi, pazeminās organisma enerģētiskais līmenis un organisms vairs nespēj aktīvi sintezēt olbaltumvielas, kas ir galvenais šūnu celtniecības materiāls. Šī olbaltumvielu sintēzes procesu palēnināšanās ved pie slimību rašanās un organisma novecošanas. Vienam cilvēkam šie procesi sakrīt ar viņa bioloģisko vecumu, citam šie procesi apsteidz viņa bioloģisko vecumu, bet trešajam novecošana ievērojami kavejās un arī slimības to piemeklē samērā reti, savukārt, kaimiņš ilgdzīvotājs pilnībā neslimo un pat nezin, kurš ir viņa ģimenes ārsts. Un zobārstu viņš ir apmeklējis labi ja vienu-divas reizes savā mūžā. Pamēģināsim noskaidrot, kādēļ ir tik milzīgas atšķirības dažādiem viena vecuma cilvēkiem, kā veselības, tā novecošanas, un arī slimību ziņā. Lai novecojošā organismā atjaunotu palēninātos olbaltum vielu sintēzes procesus, ir jāpaugstina organisma šūnu enerģijas rezerves. To var panākt, aktivizējot savu fizisko noslogojumu un aktivizējot savu psihoemocionālo noslodzi. Taču šos procesus iekustināt un atgriezt atpakaļ ir pa spēkam tikai nelielai cilvēku daļai. Tie ir stipra rakstura cilvēki, kuri, neatkarīgi no sava vecuma, par galveno mērķi sev izvirza labas fiziskās kondīcijas un psihoemocionālā miera sasniegšanu un uzturēšanu. Ko darīt pārējiem cilvēkiem, kuri ir vājāka rakstura? Vai bezpalīdzīgi ļauties gadu nesaudzīgajam skrējienam? Šiem cilvēkiem ļoti labi noder īso orgānu specifisko peptīdi lietošana. Zinātnieki uzskata, ka īso peptīdu lietošana par 35-40 gadiem var pagarināt cilvēku vidējo dzīves ilgumu, ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti un vienlaikus sniedz arī labu kosmētisko efektu (V.Havensons, www.npcriz.ru). PEPTĪDI (no grieķu valodas peptos – sagremots) - tās ir organiskas vielas, kas sastāv no vienādu vai dažādu aminoskābju ķēdītēm, kas savā starpā ir savienotas ar peptīdu saiti. Dzīvajās organisma orgānu šūnās peptīdi sintezējas tajās pašās šūnās vai arī rodas kā organisma vielu maiņas starpprodukti. Fakts, ka preparāti, kas satur peptīdus - bioregulētājus, var atjaunot bojātās orgānu šūnas un līdz ar to arī slimā orgāna funkcijas, un līdz ar to arī atjaunot organismu kopumā, zinātnes pasaulē bija zināms jau sen. Pirmais peptīdus saturošais preparāts tika izgudrots vairāk kā pirms 30 gadiem. Pa šo laiku ir veikts liels klīnisko pētījumu skaits, kas ir apstiprinājis peptīdu efektivitāti dažādu slimību profilaksē un to terapijā, kā arī pierādījis to nekaitīgumu organismā. Kas ir īsie organus regulējošie specifiskie peptīdi? Peptīdi ir ļoti īsas olbaltumvielas, kas sastāv no 2-3-4 aminoskābēm. Tādēļ tos arī sauc par īsajiem peptīdiem. To izmēri ir ļoti niecīgi - 1nm, tādēļ tos pilnībā var pieskaitīt nanodaļiņām. Organismā orgānu specifiskie īsie peptīdi pilda ziņnešu lomu: tie pārnes informāciju no vienas šūnas uz otru. Kādēl? Tādēļ, lai organismā viss noritētu savlaicīgi, saskaņoti un labi. Katra orgāna šūnas sintezē specifiskuas olbaltumvielas, kas ir galvenais organisma celtniecības materiāls. Ja organims ir vesels un funkcionē netraucēti, tad šie procersi norisinās saskaņoti. Ja orgāns ir slims, tad sinhronās šūnu svārstības tiek izjauktas un arī specifisko olbaltumu sintēze sāk norisināties haotiski un organisms sāk izjust to deficītu.. Tā pakāpeniski orgānā nostiprinās slimības. Protams, var slimības ārstēt, ievadot organismā medikamentus, kas aizvieto šo deficītu, taču tad orgānu šūnas kļūst pavisam “slinkas” un aizmirst savas funkcijas un tad šīs funkcijas atjaunot ir ļoti sarežģīts darbs. Savlaicīgi ar profilaktisku nolūku lietoti orgānu specifiskie peptīdi, nokļūstot organismā, atja...

abc-antiaging.1w.lv

CILVĒKA DZĪVES CIKLI

ĪSIE PEPTĪDI