abc-antiaging.1w.lv

Visuma attīstība dabā norisinās cikliski. Cilvēka -ar Visumu  cieši sasaistītas  mazas  mikrodaļiņas, dzīve   arī norisinās cikliski. Cikliskumu dabā labi var novērot dabā: dienas/nakts maiņā, saules/mēness mijā, gada laiku maiņā u.c. Tie ir dabas cikli. Tikpat ciklisks ir arī ikviena cilvēka mūžs. Katra dzīves cikla uzdevums ir vest cilvēku uz jaunas, augstāka līmeņa taisnes, kas viņam, kā personībai, paver jaunus attīstības ceļus, jaunus paaugstinātus līmeņus, rada jaunas iespējas. Mūsu dzīve atgādina ceļu. Jaunam cilvēkam tas šķiet bezgalīgs, taču, gadiem ejot, cilvēks sāk domāt par to, kas viņu sagaida priekšā un, ka viņa rīcībā nemaz vairs nav tik daudz laika atlicis. Kad dzīves ceļš sāk iet lejup, cilvēks, atskatoties atpakaļ, saprot, ka gadi ir aizskrējuši,un, ka daudz vairāk ir bijis iespējams savā dzīvē paveikt. Katrs dzīves attīstības cikls cilvēka dzīvē nobeidzas ar garīgu krīzi, kas paver iespējas nākošajam attīstības ciklam. Ja šī garīgā krīze ieilgst un netiek atrisināta, tad pievienojas slimības, kas visbiežāk pāriet hroniskā formā. Slimības var pastāvēt organismā neaktīvā veidā gadiem ilgi un gaidīt brīdi, kad tās varēs manifestēties. Cilvēka dzīves ceļu var sadalīt 7 gadu ciklos. Katram ciklam beidzoties, mēs pārdzīvojam neievērojamu veselības pasliktināšanos, kas ir rodas organisma paaugstinātas slodzes rezultātā un ir cieši saistīta ar tā intensīvu atjaunošanos. Slimību “aizmetņi” parādās tieši ciklu nobeiguma daļā. Šis pieņēmums sakrīt ar mūsdienu zinātnes atklājumiem, kas apgalvo, ka cilvēki mainās katrus 5-6 gadus. Ja cilvēks šajā spēku atplūda periodā sāk sevi “piebarot” ar medikamentiem, tad viņš riskē kļūt par atkarīgu no tām līdz sava mūža galam. Līdz 40 gadu vecumama cilvēks izmanto to dzīvības enerģiju, ko ir saņēmis no saviem vecākiem. Tuvojoties 42 gadu robežai, daļai cilvēku sākas veselības problēmas, kas parasti ir saistītas ar enerģijas plūsmas pa meridiāniem palēnināšanos un bloķēšanos. Labākā gadījumā parādās neliels nogurums, bet sliktākajā- uzplaukst, attīstās un hronizējas slimības, parādās ātra aizkaitināmība vai depresija. Atjaunot savu veselību cilvēki neprot, jo neprot harmonizēt savu dzīvi. Ķīniešu lielākā daļa ar šādām savas veselības problēmām nesastopas jo savlaicīgi un aktīvi veic slimību rašanās profilaksi-regulāri vingro, lieto augu preparātus, zaļo tēju, pareizi ēd, maz lieto alkoholu, meditē, uztur pareizas attiecības ar apkārtējo dabu u.t.t. Lielākā daļa no 42 gadu robežu pārkāpušajiem, saglabā savas dzīves garumā to uzvedību, ieradumus, pat sejas izteiksmi, ko ieguvuši līdz šī vecuma sasniegšanai.Lielāko cilvēku daļu uz priekšu virza pienākums: ģimene, darbs, karjēra, skola, suns, kaķis, mašīna u.c. Pienākums arī veido un nosaka konkrētā cilvēka attiecības ar apkārtējo vidi, dabu, citiem cilvēkiem. Šis pienākums liek cilvēkam, neatskatoties un nepadomājot, vilkt savu nastu uz priekšu. Tas veido arī jaunus ieradumus-labi, labi, sākot ar rītdienu, izpildīšu jūsu vingrojumus, bet šodien noskatīšos hokeja maču(vai teātra izrādi, koncertu), rīt noteikti sākšu ar svaigu galvu...bet no rīta ir nogurums un cilvēks, smagi nopūšoties un, sadudzis zem savas pienākumu nastas, atkal un atkal dodas izpildīt savus pienākumus. Atcerieties-jo vecāks ir cilvēks, jo vairāk ir jāpiestrādā pie harmonijas uzturēšanas un saglabāšanas. Zinātnieki bieži citē seno sufiju atklāto organisma harmonizācijas formulu: “Cilvēkam ir aktīvi jāstrādā tik dienas, cik viņam ir gadu”. Slimības līdzinās sliktiem ieradumiem-lai iegūtu baudas saldo garšu, mēs ar savām darbībām organismam nodaram pāri. Šādu baudu sejā var novērot arī ar hroniskām kaitēm sirgstošam slimniekam, kurš tikko ir saņēmis kārtējo zāļu tableti – tā ir labsajūtas vai nomierināšanās grimase. Zinātnieki sen, pēc cilmes šūnu rezervēm organismā, ir matemātiski aprēķinājuši, ka lielākajai daļai cilvēku ir atvēlēts 110-120 gadus garš mūžs, bet dažiem ir atvēlēts vēl garāks mūža garums. 112 gadi- tā ir tā dzīves garuma robeža, kas ir atvēlēta ikvienam no mum, taču nepareiza dzīves veida , sliktu ieradumu, negatīvas apkārtējās vides iedarbības dēļ to sasniedz tikai ļoti nedaudzi. Šos 112 gadus var sadalīt 4 lielos etapos pa 28 gadiem, ko, savukārt, var sadalīt sīkāk - četros 7 gadu ciklos. Par šiem cikliem vajadzētu zināt ikvienam cilvēkam, jo šīs zināšanas palīdz saglabāt optimālu katra cilvēka dzīves garumu un tām ir cieša saistība ar atveseļošanos. Pēc seno sufiju domām katram 7 gadu ciklam cilvēka dzīvē ir sava nozīme, tam ir sava misija, sākuma un beigu punkti. Tas atgādina ceļojumu no punkta A uz punktu B. Mērķa-galapunkta sasniegšanai ikvienam cilvēkam būtu jāzin šī ceļojuma īpatnības, prasības, sagatavotības līmenis. Dodoties ceļojumā pa lietainu apvidu, cilvēks taču ņem līdzi lietus necaurlaidīgu apģērbu, maiņas apģērbu un apavus, bet gatavojoties kāpt kalnos, viņš līdzi ņem pārtiku, siltu apģērbu un segu u.t.t. Līdzīgi ir arī ar organisma veselības saglabāšanu un dzīvības enerģijas harmonizāciju. Tātad 112 gadus var sadalīt 4 lielos etapos un 28 mazākos7 gadu ciklos. Ne visiem būs lemts iziet visus savas dzīves etapus no sākuma līdz galam, tas paliek Visuma ziņā. Tomēr katrs no mums var teorētiski iepazīties ar šiem etapiem un cikliem, lai būtu gatavs tos sagaidīt. Iepazīstot sevi, jūs iepazīstiet Augstāko!
Pirmo etapu senie sufiji ir nosaukuši par augšanas laiku. Tam ir atvēlēti pirmie 28 gadi. Šim periodam ir raksturīgs liels ūdens daudzums organisma audos. Ūdens ir nenoteiktības un mainības simbols.Tāds ir arī augošais organisms. Šo periodu izteikti raksturo pirmie 7 gadi pēc piedzimšanas-bērns ir nepastāvīgs, rotaļājoties bieži maina tematiku, ilgstoši nekam nepiesaistās. Rotaļas šajā vecumā kalpo pasaules izzināšanai. Bērnam formējas kauli, attīstās skelets, galvenās orgānu sistēmas, veidojas temperaments, veidojas runa. Ja šajā periodā bērnu pastiprināti aprūpē, viņa attīstība aizkavējas, viņš attīstās lēnāk, biežāk raud, lai ar raudāšanau pievērstu vecāku uzmanību sev. Vecākiemir adekvāti jānovērtē bērna raudas- tās ir ar vai bez iemesla. Normāli ir, ja šajā vecumā bērns vismaz vienu ieraudas, jo tas attīsta plaušas. Pirmā 7 gadu cikla nobeigumā bērns parasti uzsāk skolas gaitas un viņu sāk interesēt “pieaugušo jautājumi”. Šā perioda robežu iezīmē pirmo piena zobu izkrišana. Otrs 7 gadu cikls - pubertātes laiks beidzas 14gadu vecumā. Šo periodu var uzskatīt par hormonālas pārbūves periodu- notiek fiziskā ķermeņa nobriešana, dzimuma nobriešana, balss lūzums, rodas sekundārās dzimum pazīmes u.t.t.  Otrais periods bērnam ir grūts jo šajā periodā veidojas cilvēka mentālā pasaule. Līdzsvars vēl   neiestājas arī pēc 18 gadu iztecēšanas-cilvēks cenšas tikt uz augšu, viņš meklē jaunus apvāršņus, pēc kaut kā vēl tiecas. 21 gadu vecumā nobeidzas trešais cikls. Nobeidzas dzimuma sistēmas un ķermeņa veidošanās. Ķermenis iegūst pieauguša cilvēka aprises. Šajā vecumā nobeidzas arī inteketuālās funkcijas veidošanās. Iestājoties 28 gadu vecumam, cilvēks jau kaut ko dzīvē ir sasniedzis-nobeidzis mācību iestādi, ieguvis profesiju, nodibinājis ģimeni u.t.t. Šim periodam seko stabilizācijas periods, kas raksturojas ar harmonijas iestāšanos, pašregulācijas procesu izstrādāšanos. Ja šajā periodā cilvēks vienmērīgi sadala savus spēkus, tad viņš sasniedz ievērojamus rezultātus. Straujas aktivitāšu maiņas ir traucējošas. Pacēlumu un kritumu mija, ko daudzi mūsdienu cilvēki uzskata par dzīves normu, it īpaši biznesa vidē, noved pie tā, ka 30 gadīgam vīrietim parādās matu izkrišana un apaļš vēderiņš, dzimumdzīves traucējumi, kas liek arvien straujāk mainīt dzimuma partneres, bet sievietēm - dzimuma vēsums un vīriešu noniecinājums jo nekad nav laika. Stabilitātes periodā ir ļoti svarīgi sabalansēt visas savas dzīves jomas- ģimeni, bērnus, darbu, karjēru, izglītības turpināšanu, sabiedrisko dzīvi, dabas mīlestību u.t.t. Ja kāds no šīs dzīves spārniem plīst, tad lidojums kļūst trauksmains un viļņveidīgs un ik pa brīdim mēs ielidojam slimību un neapmierinātības zonā. Šajā periodā cilvēks vairs neaug. Tam ir raksturīga liela pašatdeve, uzupurēšanās citu labā. Harmonijas uzturēšanai organismā šajā periodā mums nav vajadzīgs citu ģimenes locekļu, draugu, citu cilvēku atbalsts. Tieši otrādi, šajā periodā, pamudinājumi no malas satvert laimes putnu, var mūs iemest nelaimju un pārdzīvojumu aizā. Izņēmumi ir ekstremāli gadījumi, piemēram, akūtas trauma, kad īslaicīga palīdzība no citiem ir pieņemama.Stabilitātes periodā mūsu ķermenis neprasa speciālus vingrinājumus, medikamentus, sarežģītas iedarbības. Šis periods no cilvēka prasa tikai harmoniski sakārtot savu dzīvi, taču tas izdodas izdodas tikai nedaudziem no mums. Stabilitātes periodā cilvēkiem piemīt mazāk siltuma, pareizāk sakot, pieklust siltuma ārējās izpausmes, mazinās kvēle. Cilvēkiem šajā periodā pietiek ar 7-8 stundu miegu. Ir jāatcerās, ka apstājusies ir tikai organisma augšana, bet prāts un cilvēka jūtu pasaule turpina pilnveidoties. Cilvēks kļūst gudrāks, spējīgāks spriest, veidojas viedoklis. 56-84 gadu periodu senie sufiji ir nosaukuši par augļu baudīšanas periodu. Šis periods, harmonijas nodrošināšanai organismā, prasa no cilvēka kustīgumu, elasticitāti, pielāgošanās spējas. Pastiprinās vēlme dzīvot. Cilvēks garīgi ir nobriedis un kļuvis garīgi stiprāks. Šajā vecumā pakāpeniski samazinās ūdens saturs organisma audos. Organisms sāk izjust arī citu vielu deficītu.Parādās dažādas slimības. Sevišķi uzmanīgi cilvēkiem vajadzētu izturēties pret iekšējiem orgāniem, ievērot pareizu darba, atpūtas, dienas režīm. Ir jābūt fiziski aktīviem, daudz jākustās, uzturs ir jālieto biežāk, jārūpējas par regulāru vēdera izeju, regulāri jāattīra organisms. Kā jau teicu, šajā periodā cilvēki biežāk sāk slimot.Viņi nopietni attiecas pret šiem traucējumiem, cenšas no tiem atbrīvoties un izvairīties ar zāļu un zāļu lietošanas mītu palīdzību. Slimības, kas sākušās šajā periodā, tāpat kā tās, kas sākušās agrīnajos periodos, izzūd, taču tas notiek daudz lēnāk un bieži, atstājot aiz sevis dažādus traucējumus. Vesela cilvēka miegam šajā periodā ir pietiekoši atvēlēt 4-5 stundas.Gudrības periods- tas ir pēdējo 28 gadu periods. Cilvēks pakāpeniski agriežas bērnībā. Viņš, tāpat kā mazs bērns kaprīzējas, lai pievērstu sev tuvinieku uzmanību. Kauli kļūst trauslāki, locītavas deformējas, zaudē lokanumu, ķermenī vēl vairāk samazinās ūdens saturs. Cilvēks atgādina vecu koku: krakšķ, čīkst, bet vēl nelūzt. Sākot ar 11 ciklu sākas otrās bērnības periods. Šajā periodā cilvēkam pastiprināti vajag maigumu. Viņam vairāk ir vajadzīgs nevis fiziskais, bet gan garīgais atbalsts. Bez tuvinieku atbalsta cilvēks nevar apmierināt lielāko daļu no savām vajadzībām, taču veciem cilvēkiem ir viena brīnišķīga īpašība-viņu prognozes attiecībā uz citiem cilvēkiem ļoti bieži piepildās, tādēļ Austrumos ir pieņemts veciem cilvēkiem prasīt padomu.Šajā faktā nav nekā brīnumaina, to var izskaidrot ar to, ka, sasniedzot gudrības vecumu, veciem cilvēkiem ir bagāta dzīves pieredze un viņi spēj saskatīt katrā cilvēkā to, ko viņš ir spējīgs sasniegt, bet pats to neapzinās. Tā ir vecu cilvēku savdabīga dzīves programma-redzēto to, kas citiem nav saskatāms. Katra 7 gadu cikla beigās norisinās organisma pārbūve, izmainās darbības sfēras, kā rezultātā rodas fiziskās, bet dažreiz arī psihiskās veselības pasliktināšanās. Ja šajā kritiskajā periodā netiek veikti nepieciešamie vingrojumui, ja cilvēks savamorganismam nepalīdz atjaunoties, tad slimības var nostiprināties organismā un palikt tajā līdz mūža galam, krietni vien saīsinot cilvēka dzīves garumu.





Galvenie dzīves cikli un to raksturojums:
1.cikls: 0 – 7 gadu vecums - stipra saikne ar māti, horizontāls pasaules izināšanas veids, jūtu veidošanās. Periods nobeidzas ar izšķilšanos no mātes aizsargājošā kokona un vēsākas pasaules atklāšanu.

                                

 

2.cikls: 7 – 14 gadu vecums – stipra saikne ar tēvu, vertikāls pasaules izzināšanas veids, tēvs kļūst par sabiedroto ārpus ģimenes kokona, tēvs paplašina ģimenes kokona robežas, māte ir mīlama, bet tēvs kļūst dievināms.

3.cikls: 14 - 21 gadu vecums – protests pret sabiedrību, mātes kā sievietes izzināšana un iepazīšana, intelektuāla rašanās, pusaudžu vecuma krīze-rodas vēlēšanās izmainīt pasauli, sagraut vecās struktūras, jaunietis uzbrūk ģimenes kokonam un pēc tam sabiedrībai, viņu vilina viss augšupejošais-skaļa mūzika, romantiskas attiecības, cenšanās pēc patstāvīvas, periods nobeidzas ar ģimenes kokona atstāšanu.


4.cikls: 21 – 28 gadu vecums – ieiešana sabiedrībā, pēc streika stabilizācijas, cietis neveiksmi pasaules sagraušanā jaunietis cieši apņemas būt labāks par vecajiem,viņš integrējas sabiedrībā, meklē interesantāku nodarbošanos, mēģina izveidot laimīgāku ģimeni nekā viņa vecākiem, šajā laikā liela uzmanība tiek veltīta savas otrās pusītes meklējumiem un ģimenes dibināšanai – t.i., sava personīgā kokona veidošanai, šā perioda kulminācija parasti ir laulības. Ar šo momentu jaunais cilvēks ir izpildījis savu misiju un nobeidzis attiecības ar savu veco – aizsargājošo kokonu-ģimeni.
5.cikls: 28 – 35 gadu vecums – sava pavarda izveidošana, nostiprināšana, bērnu radīšana, vērtības akumulējas sava personīgā kokona iekšienē. Ja iepriekšējie cikli netika veiksmīgi izieti, tad ģimenes pavards jūk, ja attiecības ar māti un tēvu netika izdzīvotas pilnībā, tad var rasties konflikti jaunajā ģimenē, ja pretošanās sabiedrībai netika pilnībā izdzīvota, var veidoties konflikta situācijas darbā. 35 gadi ir tas cilvēka vecums, kad bieži izveidotais jaunais kokons uzsprāgst un notiek jaunās ģimenes šķiršanās, atlaišana no darba, parādās depresija, psihosomātiskas slimības, kas ir šī perioda kulminācija.
6.cikls: 35 – 42 gadu vecums – viss sākas no nulles, pēc krīzes, kurā cilvēks ir ieguvis jaunu pieredzi, viņš sāk atjaunot savu personīgo kokonu, pārskata attiecības starp vecākiem, ģimeni, darbu, briedumu. Cilvēks savā dzīvē cešas realizēt visu to, ko ir meklējis, tādēļ šis ir mīļāko periods. Cilvēks mīļākajā cenšas atrast to pašu, ko bija cerējis atrast laulībā, tas bieži ir arī ātrs atkārtotu laulību periods, jo pēc pirmā kokona izjaukšanas cilvēks pēc iespējas ātrāk cenšas izveidot jaunu- uzlabotu kokonu. Ja cilvēks pret savām kļūdām izturās nekritiski, tad jaunais mēģinājums var nobeigties līdzīgi- ar jaunizveidotā kokona izjukšanu.Šādos gadījumos ir vērojama cilvēka staigāšana pa apli-no viena pie otra un visi nākošie cikli klūst par iepriekšējo kļūdu atkārtojumu.  
7.cikls: 42 – 49 gadu vecums - sabiedrības iekarošana, pēc kokona iekārtošanas un harmonijas ģimenē iestāšanās cilvēks var pilnībā sevi veltīt vietas iekarošanai sabiedrībā. Šī uzvara rada divejādus uzvedības tipus: ja cilvēks tiecas pēc materiālās labklājības, tad viņš pakāpeniski bagātina savu kokonu un viņa rīcību diktē dziņa- pēc iespējas vairāk, bet, ja cilvēks turpina iet pa garīgās attīstības ceļu, tad viņa garīgā teritorija ievērojami paplašinās, sākas viņa īstais garīgais uzplaukums. Šī cikla krīze nobeidzas ar retorisku jautājumu-kas es esmu? Kāds ir mans ceļš? Kurp es eju? Kādēļ es dzīvoju? Kas man ir jādara, lai mana dzīve bez materiālajiem labumiem iegūtu jēgu?                 
 8.cikls: 49 – 56 gadu vecums – garīgā revolūcija. Ja cilvēkam ir izdevies sevi realizēt ģimenē, darbā, viņš izjūt vēlēšanos iegūt gudrību. Garīguma meklējumi nekad nebeigsies, tie aizņems visu viņa atlikušo dzīvi. Protams, ja beidzot viņš nepievienosies gatavām grupveida idejām un viegliem risinājumie! Daudzi cilvēki baidās no šī vecuma sasniegšanas,  jo tas ir vecums, kad cilvēks ierauga savu seju spogulī. Tas ir periods, kad viņš ir viņš pats. Lai cilvēks ikvienā ciklā justos labi, būtu laimīgs, neatkarīgi no viņa vecuma, ir jāturpina pilnveidoties, mācīties, ir jāstrādā ar sevi, jākļūst par harmonisku personību. Lai izmainītu domāšanas veidu un dzīves stilu, vispirms ir nepieciešama aktīva darbība un līdz rezultātiem katram ir jānoiet noteikts ceļa gabals-vienam īsāks, citam garāks.Tas ir atkarīgs no Visaugstākā un no cilvēka paša. 

     
Novecošana- ir organisma visu bioloģisko struktūru darbības pazemināšanās. Pēc 35-40 gadu vecuma samazinās  olbaltumvielu, kas kalpo par visu orgānu un audu pamatu, sintēze, pazeminās vielu maiņas procesi. Krievijas ZA Sankt-Pēterburgas gerontoloģijas institūta speciālisti apgalvo, ka novecošanas procesi tikai 20% gadījumu ir sastīti ar iedzimtību. 80% gadījumu tie ir saistīti ar dažādu kaitīgo faktoru: psihoemocionālās pārslodzes, nepareiza dzīves veida, sliktu ieradumu, darba apstākļu, kaitīgu ekoloģisko faktoru ietekmi uz organismu. Novecošanas gēnu veidošanās ir tieši atkarīga no dzīves veida, dzīves vietas, no stresa daudzuma, no imūnsistēmas veselības. Piemēram, ja cilvēks dzīvo laukos-nepiesārņotā vidē, uzturā vairāk lieto ekoloģiski tīri izaudzētus produktus, dzīves ritms ir tuvāks dabā notiekošajam: ir atkarīgs no sezonalitātes, dzīves veids ir dinamiskāks, vairāk pakļauts noteiktam režīmam, jo šie gēni organismā veidojas lēnāk, bet, ja cilvēks dzīvo rūpnieciskas nozīmes pilsētā ar augstu gaisa piesārņojumu, strādā darbu, kas saistīts ar nakts maiņām, biežu stresu, uzturā lieto nezināmas izcelsmes pārtiku, brīvajā laikā ir mazkustīgs, tad novecošanas procesi organismā norisinās daudz straujāk. Tomēr ir jāatzīmē, ka novecošanas un deģenerācijas procesi katra cilvēka organismā norisinās citādāk. Taču tos ietekmē tādi faktori, kā: nacionalitāte un dzīves vietas ģeogrāfiskais novietojums. Piemēram, Āfrikā pirmajā vietā ir ādas vēzis, Japānā- kuņģa vēzis, bet mūsu klimatiskajā zonā - kūšu dziedzeru vēzis un plaušu vēzis. Tomēr galvenais mūsu zonas iedzīvotāju mirstības iemesls ir insulti un infarkti, t.i., sirds un asinsvadu slimības.